1.DAĻA

 

Katram jau tā dzīve met savus līkumus, kalnus un lejas. Un katrs mēs no tā visa kaut ko iemācāmies, kaut kas mainās. ⠀

⠀

⠀

Man nav bijusi tāda pieredze, es neesmu saskārusies ar to, kā ir izdegt ikdienā, audzinot bērnu. Greisa piedzima, es sev biju pateikusi, ka jau no sākta gala pucēšos, tīrīšu māju, audzināšu bērnu, jo man tās lietas ir svarīgas. Sākumā, protams, bija visādi, kad nepaspēj visu, bet es sev atgādināju, ka “ar laiku”, jo ne viss notiek vienā dienā, vienā mirklī. Es neiespringu, ja kaut kas nesanāca kā cerēts. ⠀

⠀

⠀

Neilgi pēc dzemdībām, Greisai neizmainījās galvas forma, kā tas parasti notiek, bet ģimenes ārste mierināja, ka tas normāli, un ar laiku pāries. Tajā laikā, saistībā ar kolikām, apmeklējām osteopātu, kurš arī piebilda, ka “ar laiku viss sakārtosies”. Tā kā ar ģimenes ārsti man neizvedojās tāds kontakts, kā es vēlētos, mēs pierakstījāmies pie privātās ģimenes ārstes, kas bija ļoti jauka un pretimnākoša. Man ir svarīgi, lai es jūtu kaut nedaudz mīļuma un sirdssilta siltuma. Arī viņa nebija saskārusies ar tādu lietu, bet ieteica labāk apmeklēt neirologu. Izvēlējāmies privātu klīniku, kur viena vizīte maksā bargu naudu, jo gribējām tikt skaidrībā. ⠀

⠀

⠀

Greisai bija 5 mēneši, kad pienāca vizītes diena pie neirologa. Nekad neaizmirsīšu ārstu, kurš piecu minūšu laikā mani nostādīja fakta priekšā - Greisai ir trigonocefālija, kas nozīmē, ka viņai ir pāragri saaugusi galvas (pieres) šuve. Pirmais šoks, tu vienkārši kaut ko jautā, bet saproti, ka nekādu informāciju vairs neesi spējīgs uzņemt, un nesaproti, kurā brīdī tu sāksi raudāt. Šoks.⠀

⠀

⠀

Atceros, kad braucu mājās, nekad nebiju bijusi tik lielā un bezspēcīgā apjukumā. Es tajā mirklī pat nespēju paraudāt.⠀

⠀

⠀

Atbraucu mājās, piesēdos blakus Atvaram un teicu: “Ka ir ļoti slikti!” un sāku raudāt. ⠀

⠀

⠀

Pirmās dienas un nedēļas pagāja asarās un sāpē par to “kāpēc?” Izlēmām, kad nevienam neteiksim, lai mierīgāk. ⠀

 

Pēc nedēļas braucām uz slimnīcu, lai veiktu datortomogrāfiju. Tā bija pirmā reize, kad mums bija jāiziet cauri pārbaudījumam. Greisa nevarēja ēst, jo paredzēta bija narkoze, lai viņa mierīgi varētu gulēt, kad veic procedūru. Tas viss vecāku acīm un sirdij bija sāpīgi redzēt. Redzēt savu bērnu tādā situācijā. Pēc tam sekoja konsultācija ar neiroķirurgu, kurš apstiprināja, ka šuve ir aizaugusi, un vienīgais risinājums ir operācija. Mums kā vecākiem bija izvēle - operācija vai ļaut cilvēkam uzaugt ar savādāku pieri, kas iespējams var radīt attīstības sarežģījumus, jo smadzenēm var nebūt ierastā vieta, kur augt.⠀

⠀

⠀

Operācija tika nolikta marta beigās, kad Greisa ir 10 mēnešus veca. Gaidīšnas laiks, 5 mēnešu garumā, bija grūts. Es biju gatava iemanīt jebko, lai tā diena nepienāktu. Es biju gatava negulēt, neēst, mierināt bērnu 24/7 jebko, lai tikai tas nenotiktu. ⠀

⠀

⠀

Tas sāp. Tas vēljoprojām sāp. ⠀

⠀

⠀

Bet tas man ir iemācījies uz lietām paskatīties savādāk. Un tāpēc es šodien esmu tāda sieviete un tāda mamma.⠀

 

 

2.DAĻA⠀

⠀

Nekas nelikās par grūtu, kā pieņemt un saprast faktu, ka tas mums būs jādara, ka tā notiks. Dzīvot bailēs, satraukumā un neziņā, jo tu nezini, kā tas būs.⠀

⠀

⠀

Pienāca marts, un mani pārņēma sajūtas, ka esmu stipra un ka mēs to varam, ka viss būs labi. Mazliet miera sajūtas. ⠀

⠀

⠀

Iepriekšējā dienā sakrāmējām mantas, un tad jau rītdiena. Slimnīcā bija jābūt dienu iepriekš. Aizbraucām pēcpusdienā, jo es gribēju pēc iespējas vēlāk. Mežonīgs satraukums, sirds dauzījās, un kaut kā turēju sevi, lai nesabruktu. Mums ļoti nelaipnā tonī pateica, ka bija jābūt no rīta, jo jātaisa analīzes un jāiziet pirms operācijas pārbaudes. Jaunums, jo mums nebija konsultācijas laikā iedota lapa ar instrukciju par procesu. Kamēr Atvars rakstīja papīrus, mūs aizveda uz palātu. Atceros, viņa man stāstīja un kaut ko jautāja, un es izplūdu asarās, jo tas kamols bija tik ļoti savēlies un spieda.⠀

⠀

⠀

Tad no viena slimnīcas stāva uz otru, no viena kabineta uz otru, no asins analīzēm līdz sirdsdarbības aparātiem. Tādā skrējienā, kurā tu nesaproti, bet dari. Esi klātesoša savam bērnam.

⠀

⠀

No rīta astoņos operācija. Nakts pagāja murgojot, ceļoties augšā. Greisa nedrīkstēja ēst vairākas stundas pirms operācijas. Tajā laikā es viņu baroju pa naktīm. Pateikt, ka šoreiz nebūs, bija grūti. Pienāca astoņi, arī Atvars jau bija atbraucis, un ārsts lika mums vēl gaidīt, jo sirdsdarbības rezultātos viņam kaut kas nepatika. Bija jāgaida speciālists, kas apstiprina, vai ar tādiem rādījumiem var notikt operācija, vai arī pārabudes ir jātaisa atkārtoti. Pēc kādas stundas tika apatiprināts, ka var veikt operāciju. Slimnīcā viss notiek pēc noteikta grafika. Tā kā rīts bija pagājis, gaidot apstiprinajumu, tad ārsts atcēla operāciju. Pārlika par divām nedēļām vēlāk, aprīļa sākumā. Tajā brīdī bija atvieglojums, bet zināju, ka tāpat tas notiks. ⠀

⠀

⠀

Tā notika varbūt tāpēc, lai šajās divās nedēļās es saprastu, kas ir noticis pa šīm dienām, pieņemtu to skarbo slimnīcas realitāti, sapurinātu sevi un pateiktu sev, ka mums viss izdosies. Ka viss būs labi.

 

3.DAĻA⠀

⠀

⠀

Divas nedēļas. It kā Visums būtu sapratis, ka tu neesi gatava, bet vai tad tam var tā vispār sagatavoties?⠀

⠀

⠀

Šoreiz es zināju, ka tas notiks, kad nebūs “vēl pēc laika”, es zināju, ka tas būs jādara.⠀

⠀

⠀

9.aprīļa rīts. Tāds pats rīts kā jebkuru citu rītu, ārsti un medmāsas dara sava darbu. Atnāk medmāsa, iedod mums izvēlēties starp kreklu ar klauniem vai vienkārši baltu, ko vilkt Greisai. Paņēmām ar klauniem, jo otrs bija desmit izmērus par lielu. Pārģēbām, atceros, ka rokas mazliet trīcēja no tā, ka tas tiešām notiek un atpakaļceļa nav. Pēc pāris minūtēm atnāca jauns puisis un teica, ka varam iet. Satraucos par to, kur un kā viss notiks tālāk, jo tu jau nezini.⠀

⠀

⠀

Greisu cieši piekļāvu pie sevis un gājām, tētis blakus. Lifts. Un esam 2.stāvā, kur ir operāciju bloks. Stāvējām. Atnāca māsiņa un teica, ka tagad Greisa tālāk ies ar viņu. Māsiņa bija mierīga un ļoti laipna. Es biju mazā šokā, ka viss, tagad ir jāatvadās. Sirds sažņaudzās, bet zināju, ka man jābūt stiprai, jo Greisa mani jūt un es gribu, lai viņa ir mierīga. Māsiņa viņu paņēma savās rokās un abas smaidot aizgāja pa garu koridoru. Durvis aizvērās. Un mēs abi tur palikām apskāvušies. Es raudāju, jo bija grūti to pieņemt. 

⠀

⠀

Četras ar pus stundas sēdējām istabā un gaidījām. Bija miers un klusums. Maisam gals bija vaļā, un man sevi vajadzēja noskaņot un stiprāko sevis versiju, jo es biju vajadzīga Greisai.

 

Durvīs parādījās Greisas ārsts, un teica, ka mēs varam iet. No viena slimnīcas gala līdz otram. Pa ceļam viņš izstāstīja, kā gājis, un kas mūs sagaida. Kāds būs tālākais ceļš. ⠀

 

Piegājām pie intensīvās nodaļas un viņš teica, ka tālāk var iet pa vienam. Es gāju pirmā. Liels satraukums, jo tu nezini, kāda būs satikšanās. Aizgāju, un tur mana mazā meitene čučēja savā klauna tērpā, saslēgta vienos vadiņos un sistēmās. Tik ļoti gribējās viņu paņemt un samīļot. Tikai pie sevis. Bet zināju, ka man ir jādara viss, esot blakus, ar savu klātbūtni jārada miers un mīlestība, un ļoti liela pacietība. Pēc tam ar tēti samainījāmies. Tā visu dienu mainījāmies, turējām viņas roku, glaudījām galvu, un daudz mīlestības. No astoņiem vakarā līdz rītam mums bija jāatvadās, jo tad intensīvā nodaļā nedrīkst neviens cits būt, izņemot personālu. Pa vakaru un nakti atslaucu pieniņu un nesu uz nodaļu, kur māsiņas pie durvīm paņēma.⠀

⠀

⠀

Nākamās dienas rītā mēs atkal tikāmies, un mans mazais cilvēks jau skatījās apkārt, smaidīja. Un tā jau bija mazā uzvara. Es zināju, ka vēl ceļš ejams, bet grūtākais aiz muguras. Aizbraucām uz savu istabu, un tikai tur es varēju viņu ņemt savās rokās un nelaist nekad vaļā. Mēs paēdām. Māsiņas iedeva zāles un Greisa aizgāja pačučēt. Tik labi, ka viņa man bija blakus. Pēc brītiņa arī tētis bija atbraucis. Visi kopā. ⠀

⠀

⠀

Pagāja nedēļa, kad Greisa jutās tik labi, ka varējām doties mājās. Tā sajūta nav aprakstāma, šķiet, jauna dzīve sāksies! Laime! Ejot ārā no slimnīcas, es zināju, ka mūs sagaida labas dienas!

 

4.DAĻA⠀

⠀

Izejot no slimnīcas, lai gan smagākais pārdzīvojums ir aiz muguras, tomēr līdz mēs paņemam to, kas būs visu mūžu, tepat blakus - ik uz stūra, un ar to mums ir jāmāk sadzīvot!⠀

⠀

Tas stāsts jau nebeidzas, aizverot slimnīcas durvis. Greisai rēta būs visu mūžu un es gribu viņai iemācīt, ka ar rētu viņa nav savādāka. Viņa ir īpaša. ⠀

⠀

Ik dienu mūs pavada kāds ieinteresējošs skatiens, kāds jautājums “kāpēc tā?” Bet es to nenosodu, jo zinu, ka arī es tā reaģētu. Un tas ir tikai normāli. Katrā ārsta vizītes laikā izskan jautājums “vai ar attīstību viss kārtībā?” Un esot mammai ar savu pirmo bērnu, tu gribot vai negribot, satraucies par visām lietām, kas liekas nedaudz savādākas. Un pēc šādiem jautājumiem, asāk sāc reaģēt uz to, ko tavs bērns dara vai nedara.⠀

⠀

Pēc operācijas, līdz pat Ziemassvētkiem bija posms, kad Greisa bija jāsargā no itin visa, kur bija Greisa, tur biju es! 24/7 būt blakus un sargāt, jo viņa nedrīkstēja sasist galvu, ne pieskarties ar pieri kādai cietākai virsmai. Sākumā bija bail viņu cieši samīļot, nepareizi pacelt. Tas bija kā no jauna iemācīties apieties ar zīdaini. Katra nakts pagāja bailēs, vai viņa neatsitīs galvu pret gultiņas redelēm; vai vannā nepaslīdēs un nesasitīsies; tajā laikā Greisa mācījās staigāt, kas jau tāpat ir uztraukumiem pilns notikums, mums tas bija x10. Mēs nēsājām aizsargcepuri dienu no dienas, bet tas 100% nepasargā, tas tikai mīkstina kritienu. Es priecājos, kad Greisa īpaši neiebilda par cepures nēsāšanu, jo tas nav pats ērtākais un komfortablākais aksesuārs.⠀

⠀

⠀

Es savā mazajā meitenē redzu lielu cīnītāju un spēcīgu personību, kas zinās, kā sevi aizstāvēt pasaulē! ⠀

 

Mūsu īpašā meitene - Greisa!